Latvietes dienasgrāmata

Pulksteņi atkal pagriezti atpakaļ… Tik laiku un dzīvi tā neizdodas atpakaļ pagriezt. Vai gribētos? Jā.. dažreiz. Bet tā tāda mirkļa vājība, jo apzinos sekas. Viens mazs solītis uz citu pusi pagātnē – un kas to zin , kas varētu tad būt realitāte šodien.

Rudens man nekad nav paticis. Tie tumšie, lietainie vakari un miglainie, dzestrie rīti, kad nevar saprast, ko diena sola – sauli vai lietu. Tik košās krāsas kompensē to vēsuma sajūtu, kas vakaros liek uzvilkt mammas adītās vilnas zeķes un ieritināties kādā mīļā apskāvienā.

Šogad vasara atkaroja savas pozīcijas. Septembris bija tik silts. Visādā ziņā..

Šis rudens man ir pavisam savādāks un ļoti īpašs. Mana ģimene ir papildinājusies ar diviem mazulīšiem! Un nemaz vairs nav auksti… nesalst. Emocijas silda. Ik pārdienu atsūtītie foto, video no ikdienas, sarunas ar mazdēlu on-line – tas viss man nozīmē ļoti daudz.

Vasara bija pārmaiņu bagāta. Atkal esmu nomainījusi darbu. Un lai arī jāmēro garš ceļs uz Centrālo Londonu, esmu ļoti apmierināta. Kolektīvs, kolēģi, menedžeri – kā labi paziņas. Ļoti pozitīvi un draudzīgi. Arī šeit man ir jāvalkā forma, bet ne ļoti strikta. Kad pastāstīju meitai, ka man ir cits darbs, pirmais teikums no viņas bija – nu tagad varēsi izvēdināt savu garderobi…!

Laiku atpakaļ stāstīju par mazizglītotiem un iedomīgiem “prinčiem” un viņu iedomātām princesēm, kuras nezin un nemāk novērtēt slavenus brendus, nevalkā lupatām līdzīgas kleitas, tikai tādēļ, ka tās ir ar atpazīstamu zīmolu apzīmogotas. Smieklīgi un reizē skumji – savos 45 “princis” beidzot sapratis, ka ne jau zīmolos ir “dzīves sāls”… Protams, glaimojoši man. Bet vai man to vairs vajag?

Vilšanās vienmēr ir smaga. Un ja nu tas atkārtojas? Atkal kāds nesaprašanās moments, pārprasta frāze un …. Saplēstam un salīmētam traukam vairs nav nekādas pievilcības un vērtības.

Esmu ērti iekārtojusies savā “quenn size” gultā, tikko beidzu sarunāties ar savu “lielo” mazdēlu on line, balss mazliet piesmakusi, jo bija jādzied bērnu dziesmiņas ar viņu kopā. Vēl arī šodien mājupceļā no darba bija diezgan vēsi.

Vīna glāze uz mana nakts galdiņa un mana “īrnieka” pašceptie cepumi, kuriem tiešām prasās ko uzdzert. Viņš saka – nekas “spicy” , bet man liekas, ka mutē ugunsgrēks. Kaķis lūr otrpus manam laptopam – viņai ļoti patīk sekot līdz tam, kā es spiežu taustiņus.. Dažreiz pat ar savu mazo ķepu man piepalīdz. Tik daudz pozitivu emociju – dažreiz viena pati balsī smejos par viņas jociņiem…

Šobrīd man ir apakšīrnieks. Skan diezgan prasti, bet tā nu tas ir. Godīgi sakot – esmu izīrējusi savu dīvānu paziņam, jo viņa dzīvesvietā uzsākts remonts un viņam ir alerģija. Sen nav nācies rēķināties ar kāda cita klātbūtni manā personīgajā telpā. Brīnos, taču kaut kā izdodas. Pēc atrunātajām dažām dienām izrādījās, ka vajag vēl nedēļu. Savās mājās vairs nejūtos kā mājās.

Tagad sāku saprast, ka man ir diezgan augstas prasības, esmu niķīga un principiāla, ar mani grūti sadzīvot. Vai tie ir mani trūkumi? Es esmu es pati – man nevienam nav jāpielāgojas.

Šogad lidojumu cenas Ziemassvētku laikā vienkārši šokē! Lētāk sanāk uz kādu dienvidu kūrortu aizbraukt, kur viss uz nedēļu “ inclusive” (iekļauts cenā). Bet  ir vienošanās ar bērniem un vecākiem – man jābrauc.

Jāierauj vēders – tik maz laika līdz Ziemasvētkiem.. Tas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Tev varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas