Saruna par Latvijas izaugsmes stūrakmeņiem

ADVOKĀTS MATĪSS KUKAINIS INTERVIJĀ LIGITAI KOVTUNAI

Bieži atceros un labprāt citēju, ko savulaik intervijā man teica tavs amata brālis Justs Karlsons, kad viņam jautāju, vai viņš tic Latvijas valsts nākotnei – atbilde bija: „Vai gan es mudinātu savus abus dēlus veidot karjēru Latvijā un saistīt dzīvi ar Latviju, ja neticētu valsts nākotnei!? Tu arī esi šeit jau 20 gadus.

Es arī ticu Latvijas nākotnei. Esmu patriots, man ir tuva latviešu valoda un kultūra. Un gluži prāgmatiski – Latvijas ģeografiskā atrašanās vieta ir lieliska, mēs esam svarīgi Rietumeiropai, Skandinavijai, Eiropas Savienībai. Arī ASV, kas noteikti atbalstīs mūsu valsts gaitu. Esmu priecīgs, ka dzīvoju eiropiskā valstī. Ceru, ka viss būs labi gan Latvijā, gan Eiropā, īpaši ņemot vērā notikumus Ukrainā.

Kā tev klājas Latvijā, ko vari teikt par valsts biznesa vidi?

Man klājas labi. Runājot par biznesa vidi, – ir svarīgi, ka šobrīd Latvijā atrodas NATO spēki, kas garantē valsts drošību. Tas pārliecina ārzemju investorus, kā arī vietējos biznesmeņus ieguldīt Latvijā un nevis kaut kur citur, kā arī pārliecina bankas aizdot naudu uzņēmējiem. Atminos, ka laikā, kad Krievija ieņēma Krimu 2014. gadā, ik dienu uz manu biroju zvanīja cilvēki, kuŗi, zinot, ka esmu arī ASV sertificēts advokāts, prasīja padomus, kā atvērt bankas kontus Amerikā, Vācijā, Anglijā u. c. Cilvēki domāja – drošs paliek drošs, daļu naudas jānogulda ārpus Latvijas. Un joprojām uzskata, ka „visas olas nevar turēt vienā grozā”. Tas attiecas ne vien uz lielajiem uzņēmumiem un investoriem, arī mazie un vidējie domāja, ka drošāk naudu noguldīt „vecajā Eiropā” un tur arī iegādājās īpašumus un/vai bankas kontus. Krimas situāciju atceras joprojām, un tagad līdz ar jaunumiem Ukrainā, Azovas jūrā, cilvēki atkal ir bažīgi, lai gan jāteic – mazāk bažīgi kopš Baltijā ir NATO kaŗavīri.

Drošība ir valsts jautājums nr. 1, un jaunajai Saeimai, kas šobrīd ļoti ņemas, plānojot, kā sadalīt ministrijas un ietekmes zonas, pirmām kārtām vajadzētu domāt tieši par drošību. Tā šobrīd ir arī biznesa, tautsaimniecības attīstības pamatā.

Vai tev, advokātam ar starptautisko praksi, ABVL bankas „gadījums” bija liels pārsteigums?

Bija pārsteigums, cik beigās ātri viss notika. Bet nebija pārsteigums, ka būs kādas sekas un vai problēmas Latvijas bankām, kas fokusējās uz nerezidentiem t.s. un/vai čaulu kompanijām, kam ir tikai bankas konti Latvijā, bet ne citi aktīvi vai jebkāda reāla darbība. Arī plašākai sabiedrībai nebija pārsteigums, man šķiet. Turklāt – vien retam no maniem pastāvīgajiem klientiem bija konts ABLV bankā, lielākoties viņi naudu glabā lielajās bankās – SEB, SWEDBANK, LUMINOR, kuŗām ir daudz filiāļu, bankomāti, un, man šķiet, vispār lielāka uzticība. Ar to rēķinās arī advokāti. Šai sakarībā gribu teikt, ka galvenā problēma ir tā, ka sabiedrība netiek informēta – kā norit izmeklēšana, kas notiek ar Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēvica lietu, kā virzās maksātnespējas administratora Bunkus slepkavības izmeklēšana? KNAB, Valsts policijai un tiesībsargājošām institūcijām vajadzētu ik mēnesi vismaz informēt sabiedrību preses konferencē vai, izplatot preses paziņojumu. Valsts prezidents uzrunā tautu 18. novembrī, uzrunās Ziemsvētkos un Jaunajā gadā, bet tauta sagaida, lai to informētu par nopietnām, valsts dzīvē svarīgām lietām. Tas ir svarīgi arī starptautiski – ir taču vismaz dīvaini, ka Latvijas Bankas prezidents, būdams aizdomās turētais, nepiedalās Eiropas Bankas sanāksmēs. Ko domā par mums citi Eiropas banka spārstāvji? Skaidrs, ka neko labu nedomā, un arī par mums stāsta saviem ietekmīgajiem draugiem un uzņēmējiem.

Dīvaini taču arī tas, ka valsts premjērministrs pēc ASV liktenīgā paziņojuma nesēdās pirmajā lidmašīnā un nelidoja uz Ameriku risināt ABLV bankas jautājumu, ievērojot, ka tai taču bijusi liela ietekme uz Latvijas tautsaimniecību, vai ne?

Man grūti komentēt… Bet oficiālu paziņojumu no valdības puses gan gribējās sagaidīt. Tas katrā ziņā pārliecinātu gan mūsu sadarbības partnerus, gan investorus, gan visu sabiedrību. Ja tikušas pārkāptas ABLV bankas tiesības, valdībai jācīnās, lai aizsargātu uzņēmumu, kas maksā nodokļus Latvijā un nodarbina Latvijas pilsoņus; ja tika pārkāpts likums – jāsoda. Tas taču ir ne vien starptautisks kauns, bet arī jāsaprot, ka Latvijas kā investīcijām pievilcīgas vietas gods ir sašķobīts.

Vai aizvadītajās 13. Saeimas vēlēšanās skaidri zināji, par ko atdot savu balsi? 

Jā, es zināju – par Jauno konservātīvo partiju, par Jāni Bordānu, kuŗu pazīstu gan kā kollēgu juristu, gan kā krietnu cilvēku, turklāt ar pieredzi valsts pārvaldē (J. Bordāns bijis tieslietu ministrs Valda Dombrovska valdībā no 2012. līdz 2014. gadam – L. K.). Bet es nepazīstu visus cilvēkus, kas ir viņa vadītajā partijā – vai tajā ir arī „vecās paaudzes mantinieki”, kas savulaik jau „šiverējušies” – to es nevaru zināt. Vienkārši jutu, ka varu uzticēties Bordānam, un, ka viņš tiešām vēlas reālas pārmaiņas. Citās partijās arī ir labi cilvēki, bet šoreiz izvēlējos balsot par Jāni Bordānu.

Šobrīd, kad runājam, viņam uzticētā valdības veidošanas procedūra ir izgāzusies…

Nepiekrītu apzīmējumam „izgāzusies”. Negribēja sadarboties ar zināmām partijām un/vai cilvēkiem, un tātad nesanāca, nevis “izgāzās”. Pretī ir lieli „naudas maisi” un spēcīgas savtīgās intereses. Skaidrs, ka nav viegli ne Bordānam, ne jebkuŗam polītiķim, kam ir zināmas vērtības, kas tiešā vēlas kaut ko mainīt valstī.

Bet polītika tomēr ir „kompromisu māksla”, kas Bordānam noteikti nav stiprā puse.

Kāpēc nav stiprā puse? Katram cilvēkam ir savas vērtības, un katrs cilvēks savā stilā tās aizstāv. Par kompromisiem svarīgāki dažiem ir principi – darīšu pēc labākās sirdsapziņas, vai nedarīšu vispār. Un to cilvēki, sabiedrība respektē. Bordāns, kuŗš, lai gan īsu brīdi, bet bijis tieslietu ministrs, labi zina, ka valstī ir zināma cilvēku grupa, kas, vēlēdamies aizstāvēt savas intereses, visu kontrolē. Šie cilvēki cits citu labi pazīst, un „tās pļaviņas ir sadalītas”. Bet termins „izgāzās” man šķiet nepareizi apraksto situāciju. Viņš mēģināja, bet pretim stāvēja spēcīgās intereses, kam varbūt nav tādu ideālu kā Bordānam, jo viņa ideāli pagaidām diemžēl ir „minoritāte” Latvijas polītikā. Šai sakarā arī jābrīdina lasītājus, ka diemžēl nevar ticēt visam, kas rakstīts medijos un internetā, jo arī zināmiem medijiem ir savi mērķi un savas intereses.

Un cits tavs amata brālis – Aldis Gobzems – vai viņam tici? 

Esmu viņu saticis vairākas reizes, bet labi nepazīstu. Varbūt viņš varētu būt labs premjers, nezinu. Nekādā ziņā negribētu, lai viņš sadarbojas ar partiju Saskaņa. Katrā ziņā es vēlos tikai to, lai Latvijā taptu valdība, kas palīdz ikvienam latvietim. Īpaši, lai būtu, kas padomā par tiem, kam dzīve nav materiālā ziņā tik rožaina. OIK un ostās „pazūd” simti miljonu gadā, kā gan var „neatrasties” daži desmit miljoni, lai palīdzētu veselības aprūpei un pensionāriem?!

Kad ieteica ieviest progresīvo nodokli, sacēlās protesta vētra, ko, starp citu, atbalstīja arī Tirdzniecības un rūpniecības kamera. 

Likums par progresīvo nodokli tika pieņemts, bet tas jau vairāk vai mazāk attiecas tikai uz tiem, kuŗiem gada ienākumi pārsniedz 50 tūkstošus eiro. Sliktākais ir tas, ka tiem, kuŗi nodokļus slēpj, netiek piemērots bargs sods. Piemērs – „Gan Bei” ēdinātavas taču neslēdza, un arguments bija – cilvēki zaudēs darbu. Stulbākā argumentācija. Valstī trūkst apkalpojošās jomas darbinieku, un cilvēki atrastu darbu citur, pie godīga uzņēmēja.

Runājot par uzņēmējdarbību Latvijā un tās gaitu pasaules tirgos, jāpiemin PLEIF – Pasaules latviešu ekonomikas un inonvāciju forumi, kuŗos tu aktīvi piedalies kā lektors. Starp citu, ideja nāk no tava tēva Jāņa Kukaiņa, kuŗš bija PBLA priekšsēdis.

Ikviens šāds vai līdzīgs forums ir ļoti vērtīgs kā vide, kuŗā satiekas cilvēki, kas vēlas ne tikai nopelnīt savā biznesā, bet arī paplašināt darbības loku no Latvijas starptautiskā laukā. PLEIF ideja ir realizējusies un izdevusies. Cilvēki jautā – bet kāds ir konkrētais labums? To „labumu” nevar uzreiz izmērīt, rezultāti citkārt atklājas tikai pēc vairākiem gadiem. Kā, piemēram, manā birojā ierodas cilvēks ar pavisam konkrētu piedāvājumu ieguldīt Latvijas pienrūpniecībā. Viņš atminas, ka savulaik bijis pirmajā PLEIF, kur viņam šī ideja radusies. Nekur taču nav piefiksēts, ka tieši šai forumā radusies konkrētā ideja. Ierēdņi, polītiķi un arī tavi amata brāļi žurnālisti bieži vien nesaprot, ka ir biznesa veiksmes, par ko uzņēmēji nelabprāt stāsta – līdzīgi, kā tas ir ar labdarību. Viņi vienkārši dara. Man ir konkrēti piemēri, tostarp saistīti ar lielām starptautiskām kompānijām, kas Latvijā atvērušas savus back office, bet viņi negrib lieku publicitāti, un iemesli tam ir dažādi. Kādā konkrētā gadījumā uzņēmēji negribēja, lai viņu konkurenti uzzina par to, kāpēc Latvijā ir viņu biznesam labvēlīga vide. Un tas ir jāsaprot un jārespektē.

Bet ir arī publiski zināmi pozitīvie piemēri, kā Latvijas finieris u. c. 

Jā, Latvijas finieŗa vadītājs Mārtiņš Lācis, kuŗš piedalījās arī PLEIF Austrālijā, par to stāsta labprāt, un viņu bizness, cik man zināms, aktīvi darbojas tirgos ārpus Latvijas. Bet, par kaut ko sīkāku par šo kompāniju jāprasa pašam Lāča kungam, jo nezinu detaļas.

Ja nebūtu jēgas, PLEIF neturpinātos un nepaplašinātos, neviens nopietns uzņēmējs netērētu savu laiku un resursus, lai uz tiem brauktu, bet aizvadītajā vasarā Valmierā viņu skaits jau pārsniedza 100.

Nākamā gada rudenī būs kārtējais – nu jau 5. PLEIF. Vai piedalīsies?

Piedalīšos. Turklāt šoreiz jau arī kā Norvēģijas Tirdzniecības palātas valdes loceklis, un tajā darbojos kopā ar Ilzi Garozu, kuŗa labi pazīstama kā savulaik ALAs un PBLA darbiniece.

Norvēģija ir viena no pieciem lielākajiem investoriem Latvijā. Piemēram, Saldū darbojas kāds desmits uzņēmumu, kas ražo gan uniformas robežsargiem, gan sanitāro techniku lidmašīnām un vilcieniem, gan ugunsdrošas metalla durvis, gan zirglietas utt., nodrošinot darbavietas un nodokļus Latvijas valstij. Daudz nezina par šādiem uzņēmumiem, bet tādi ir. Tie novērtē darbinieku profesionalitāti.

Valmieras stikla šķiedras rūpnīca šā gada maijā atvēra filiāli ASV, Atlantā, kur ražo salonu pārklājumus Boeing lidmašīnām – vieglus un izcili ugunsdrošus. Bet tik maz par to rakstīts Latvijas presē.

Vēl vairāk – man stāsta, ka arī Latvijas speciālisti turp lido apmācīt Amerikas strādniekus. Uzņēmums ekonomisku apsvērumu pēc pieņēma lēmumu atvērt filiāli Amerikā, lai būtu tuvāk pircējam. Cits veiksmes stāsts – Printful, ko vada Latvijas uzņēmējs Lauris Liberts ar saviem partneriem, kas jau nodarbina ap 200 cilvēku ASV, un, kā man nācis zināms arī Meksikā ir rūpnīca vai birojs.

Par viņu uzzināju Dziesmu svētkos Baltimorā 2016. gadā, kur Printful bija atbalstītājs. Arī tu atbalsti Okupācijas mūzeju, Vītolu fondu u. c. Tātad – esi veiksmīgs starptautiska mēroga uzņēmējs Latvijā.

Advokātu birojs „ Spīgulis & Kukainis”, ko nodibināju Latvijā 2008. gada jūnijā, pagājušā vasarā svinēja 10 gadu jubileju. Mums ir laba komanda. Kopā esam 12 cilvēki, un tas Latvijas mērogā ir vidēji liels advokātu birojs. Mūsu birojs ir GGI (www.ggi.com) starptautiskā tīklā, kā vienīgais advokātu birojs no Latvijas, un līdz ar to mums ir partneri gandrīz visās pasaules valstīs. Mums ir daudz starptautisku, kā arī vietējo, klientu. Esam konsultējuši dažas no pasaules lielākajām kompānijām, kā arī Latvijas bagātos cilvēkus un lielos uzņēmumus. Darba specifikas dēļ nelepošos ar pazīstamiem zīmoliem.

Kas cits ir jauns Latvijā? Kā ar nekustāmā īpašuma tirgu?

Kā kuŗā segmentā. Tirgus pēdējos gados ir mazliet lēnāks vienā segmentā, bet citos ir ļoti aktīvs. Tā ir gaŗa diskusija, un, kā vienmēr saku ārzemju latviešiem, kam pieder īpašumi Latvijā, – nevajag NEKAD steigties vai ātri pieņemt lēmumu, un – pats svarīgākais – nevajag pieņemt lēmumu par īpašuma pārdošanu, apsaimniekošanu (īpaši mežu) un/vai iznomāšanu, bez advokāta un bez detālizētas jautājuma izpētes. Obligāti jābūt pašam savam advokātam, nevis advokātam, ko piedāvā pircējs, jo skaidrs, ka pircēja advokāts nenoformēs dokumentus, kas aizstāvēs pārdevēja intereses. Visi vietējie īpašuma “apsaimniekotāji” vai “pircēji”, kas meklē ārzemju latviešus, kam pieder īpašumi, mēģina tos nopirkt „pa lēto”, skaidri zinot, ka ārzemju latvieši pārāk ātri uzticas jebkuŗai personai, kas runā latviski.

Ārzemju latvieši ir pieraduši, ka visi, kas nāk uz viņu vietējo latviešu centru,  ir pazīstami cilvēki, kam var uzticēties. Gadu gājumā slinkie un šaubīgie „elementi” no latviešu sabiedrības atkrita, un ar laiku ir palicis tāds cēls kodols, kas uztur savu kultūru. Tātad – ārzemju latvieši ir pieraduši cits citam uzticēties. Īpaši slikti ir uzticēties tiem, kas atraksta e-pastā vai Facebook, vai piezvana uz mājām, un piedāvā “apsaimniekot jūsu mežu” vai “par labu cenu nopirkt jūsu īpašumu”. Ar šitādiem cold callers nekādā ziņā nevajag ielaisties bez advokāta.

Vai tiešām ir tik traki?

Jā, un tūkstoš reizes jā! Manu māti, manus radus un manus klientus burtiski bombardē gan ar e-pastiem, gan ar telefona zvaniem, gan ar vēstulēm, gan Facebook, gan LinkedIn kompānijas, kas piedāvā „apsaimniekot jūsu mežu”. Neviens nevēlas “apsaimniekot jūsu mežus” un tur iet grābt lapas un salasīt atkritumus, bet gan vēlas IZCIRST jūsu mežus un jums samaksāt iespējami mazāko summu! Jebkādos darījumos ar jebkuŗu meža “apsaimniekotāju”  OBLIGĀTI jāizmanto advokāts, kas aizstāv tikai un vienīgi īpašnieku intereses. Nepietiek arī ar kādu Latvijas radinieku, jo bieži vien arī šos radus, šie “apsaimniekotāji” apšmauc.

1990.-ajos gados, ārzemju latviešu centrus apceļoja līdzīgi “apsaimniekotāji”, kas gribēja “apsaimniekot” ēkas un namus, kas piederēja ārzemju latviešiem Rīgas centrā un Vecrīgā, jo tajos gados mežiem nebija tik būtiska vērtība kā tagad. Daudzi ārzemju latvieši, rīkodamies bez advokāta, parakstīja vienpusējus “apsaimniekošanas” līgumus uz 30 (trīsdesmit), jā, trīsdesmit gadiem, un tika nežēlīgi apkrāpti! Ja neticat man, pajautājiet draugiem un paziņām.

Tagad viena hektara ļoti laba meža vērtība sasniedz USD 15 000 (piecpadsmit tūkstošus ASV dolaru), tāpēc jāuzmanās un nedrīkst steigties ar jebkādu darījumu.  Slēdzot apsaimniekošanas līgumu, vienmēr vajag izmantot advokātu – tas var atmaksāties vairākas reizes. Nekas būtiski nemainīsies, ja lēnā garā, vienā vai divos gados, pieņemsiet lēmumu par mežu apsaimniekošanu vai pārdošanu, iepriekš to pārrunājot ar jūsu advokātu, kā arī ar bērniem un ģimeni, ja esat gados vecāks cilvēks. Nesteidzieties, jo, ja steidzaties un netīšām sadarbojaties ar kādu krāpnieku, jūsu mežu “apsaimniekos” tā, ka nekas nepaliks pašiem.

Vai jūsu birojs arī sniedz šādas konsultācijas?

Jā. Man un ģimenei arī pieder mežs Latvijā, kā arī vairākiem klientiem, tātad ne tikai saprotu juridiskos jautājumus, kas attiecas uz meža apsaimniekošanu un pārdošanu, bet arī praktisko pusi, pats būdams meža īpašnieks, un pārvaldot savas ģimenes mežus Valmierā.

Kā mūsu lasītājiem ar jums sazināties?

Ierakstiet manu vārdu Google, un visi mani kontakti parādīsies (smejas)! Man šķiet ka esmu vienīgais Matīss Dāvis Kukainis pasaulē, un Google to pierāda. Mana e-pasta adrese ir matiss@ska.lv un telefona numurs  +371 2839 0346.

Par citu, jaukāku tēmu, – zinu, ka tavā ģimenē aug meitiņa Minna, kas noteikti prasa daudz laika un uzmanības. Bet minētajā PLEIF un citās ārpusdarba aktivitātēs iesaisties sabiedriskā kārtā. Tas laikam jums „iedzīts” ģimenē, jo arī brālis Roberts ir pazīstams sabiedriskais darbinieks – šobrīd Latvijas Brīvības fonda valdes priekšsēdis.

Jā, meitiņa Minna tiešām ir tas cilvēciņš, ar ko ir ļoti patīkami pavadīt laiku… Bet vecāki (Aija un Jānis Kukaiņi – L.K.) tiešām mums ir „iedzinuši” šo nepieciešamību darīt sabiedrisko darbu. Augot Mičigānā, Amerikā, zinājām, ka latvietis vakaros un nedēļas nogalēs neatpūšas, bet dodas kaut ko darīt latviešu sabiedrības labā. Un tas sākās jau bērnībā – bija jāiet latviešu skoliņā katru svētdienu, un uz citām latviešu nodarbībām pa nedēļas vidu.

Īstenībā ir tik patīkami būt tādā vidē un satikt tādus cilvēkus, kas nedarbojas tikai naudas, bet augstāku iemeslu pēc.

Informācijas un foto avots

 

 

Tev varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas