Kā taps Latvijas otrās simtgades pirmā valdība?

Dažas dienas pirms Latvijas Simtgades, 15. novembrī, Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar rīkojumu Nr. 2 atzina par spēku zaudējušu savu 7. novembŗa rīkojumu Nr. 1, ar kuŗu viņš aicināja Jaunās konservātīvās partijas (JKP) līderi Jāni Bordānu izveidot Ministru kabinetu. Kā tika ziņots, 14. novembrī J. Bordāns tikās ar Valsts prezidentu un atzina, ka viņa iecerētā valdība pašlaik nav iespējama, jo vairāki it kā topošās koalīcijas sarunu partneri bija paziņojuši, ka izstājas no valdības veidošanas sarunām. Neturpināt sarunas ar Valsts prezidenta nominēto premjera kandidātu bija nolēmusi Nacionālā apvienība (NA), Attīstībai /Par! (AP) un Jaunā Vienotība (JV). Faktiski pie sarunu galda paliktu tikai KPV LV un JKP, kuŗām kopā ir tikai 32 balsis Saeimā. Kā zināms, JKP atteicās sēdēt pie viena galda ar Zaļo un Zemnieku savienību (11 deputātu vietas), bet par Saskaņu (23 deputāti Saeimā), visas pārējās 13. Saeimā ievēlētās partijas jau uzreiz pēc ievēlēšanas paziņoja, ka valdību kopā neveidos. Gan jāpiebilst, ka KPV LV un tās neformālais līderis Aldis Gobzems, par spīti tam, ka pirms pašām vēlēšanām no sevis beidzot „izspieda” solījumu ar Saskaņu valdību tomēr neveidot, vaicāts par iespējamo strādāšanu kopā ar šo partiju, atkal laipo, nesakot ne jā, ne arī nē.

Valsts prezidents nākamo premjera amata kandidātu ir solījis nosaukt pēc Simtgades svētku dienas un, iespējams, ka Ministru prezidenta amata kandidāts jau būs zināms, kad lasītāji saņems šī laikraksta numuru.

Nākamie kandidāti un prasības

Teorētiski šobrīd izvēle nav plaša – par premjēra amata kandidātu Raimonds Vējonis varētu nosaukt vai nu Arti Pabriku no Attīstībai/Par! vai Aldi Gobzemu no KPV LV. Valsts prezidents jau ir paudis, ka nosaukt „kādu no malas” nav labākais risinājums. „Jebkuŗa personas aicināšana no ārpuses ir pat ar vēl lielākiem riskiem, nekā mēģināt atrast starp tiem cilvēkiem , kas ir parlamentā. (..) Viņiem tomēr jāmēģina kaut kā, galu galā, mēs esam viņiem devuši mandātu. Jo arī jebkuŗam kandidātam no ārpuses būs problēmas virzīt reformu jautājumus – ja viņam nebūs partiju atbalsta, mēs stagnēsim. Tagad jau ir bažas par stagnāciju. Jo, ja ir tik sadrumstalots parlaments, es neizslēdzu, ka atsevišķos jautājumos būs ļoti daudz diskusiju, un līdz lēmumam varbūt nemaz nevarēs nonākt,” Valsts prezidents skaidro intervijā žurnālam Ir.

Jāpiebilst, ka jau pirms J. Bordāna nominēšanas Ministru prezidenta amatam Raimonds Vējonis informēja par noteikumiem, kuŗi būs jāievēro valdības veidotājam. Proti, jaunajai valdībai jāturpina iesāktās reformas izglītības, veselības jomās, jāsaglabā eiroatlantiskais ārpolītikas kurss, tāpat arī jāpieņem lēmumi par noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas un terrorisma financēšanas apkaŗošanas financēšanu. Valsts prezidents arī ir paudis, ka ar viņu būs jāsaskaņo arī ārlietu, aizsardzības un iekšlietu ministru kandidatūras. Prezidents ir arī paudis, ka premjēra amata kandidātam ir jāspēj saņemt pielaidi valsts noslēpumam, jo pretējā gadījumā premjērs nedz varētu vadīt valdības sēdes, kuŗās tiek skatīti ar valsts noslēpumu saistīti jautājumi, nedz arī varētu piedalīties daudzās starptautiskās sanāksmēs. Šīs prasības nav mainījušās arī šobrīd. Ja prasība turpināt reformas nav nekas neparasts un ir pašsaprotama – jo cik var reformēt un reformēt, naudu tērējot, bet līdz galam tā īsti nenonākot –, tad ministru kandidatūru saskaņošana ir kaut kas jauns Latvijas polītikā. Parasti par ministru kandidātūrām vienojas partijas savā starpā, un nereti partijas pēc tam, kad ir sadalījušas savas darbības un ietekmes lauciņus, īpaši nebāž degunu viena otras darīšanās.

Ģeopolītiskā situācija Eiropā un pasaulē ir sarežģīta, tādēļ Valsts prezidenta prasība saskaņot minēto ministru kandidātūras ir loģiska. Turklāt vēl pirms J. Bordāna kandidāqtūras nosaukšanas premjera amatam bija izskanējis JKP līdera viedoklis, ka ārlietu ministra amatam vajadzētu meklēt kādu no diplomātiskā korpusa un ka esošajam ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam (JV) amatā nebūtu jāpaliek. Izskatījās, ka nežēlastībā kritīs arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, jo nāk no ZZS. Lai gan neaizvietojamu ministru nav, labi manāmā vēlme nomainīt ministrus, par kuŗu profesionālitāti un godaprātu nav šaubu un kuŗu devums valsts drošībā un aizsardzībā ir vērā ņemams, radīja pamatotas bažas. Reputāciju neveido tikai skaļi un skaisti vārdi, patriotiskus saukļus nu jau iemācījušies visi, kuŗiem nav slinkums, bet ārlietas un aizsardzība mūsdienās ir tik nopietnas darbības jomas, ka ir vajadzīgas arī zināšanas un pieredze. Protams, arī tieslietu, finanču vai izglītības ministrs nav brīvā laika nodarbe, bet vieglu roku atteikties no profesionāliem polītiķiem, jo viņi, lūk, nepieder „jaunajām sejām”, ir vismaz nenopietni.

Miglainās prognozes

Neskaidrība par KPV LV premjera amata kandidāta Alda Gobzema pielaidi valsts noslēpumam liek domāt, ka nākamais premjēra amata kandidāts varētu būt Artis Pabriks no AP, kuŗam ir gan pieredze polītikā, gan nav paredzamas problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam. Kā zināms, Aldis Gobzems gan ir darbojies kā maksātnespējas administrators, gan pret viņu Latvijas Zvērinātu advokātu padomē ir ierosinātas divas disciplinārlietas, tādēļ droši apgalvot, ka pielaide tiks saņemta, šobrīd nevar. Tiesa gan, Pabrika izvirzīšana vēl negarantē, ka valdību izdosies sastādīt, jo KPV LV ir licis saprast, ka Pabriku neatbalstītu un līdzīga nostāja ir jūtama arī no JKP puses. Tā dēvētajā „latviskajā spārnā” vislabāk saprotas JKP un KPV LV. Bordāna partija ar aizdomām raugās uz visām pārējām partijām un pēc tam, kad kļuva skaidrs – Bordānam valdību neizdosies sastādīt, partijas līderis pauda, ka vainojamas ir veco oligarchu partijas, ar to domājot visus, izņemot KPV LV. „Latviskajam spārnam” kopā ir 77 balsis, un, ja JKP Pabriku neatbalsta, paliek 61 balss, bet, ja arī Gobzems nolemj sēdēt opozīcijā, valdību bez Saskaņas izveidot vairs neizdodas. Un grūti iedomāties, ka Nacionālā apvienība pēkšņi pretēji visiem deklarētajiem principiem piekristu kopā ar to iet valdībā. Ar vārdu sakot, grūti paredzēt, kuŗš valdību veidos un kuŗam tas izdosies. Izskatās, ka KPV LV un Gobzems labprāt sagaidītu situāciju, kad valdību vai nu nevarēs izveidot bez Saskaņas vai būs vajadzīgas ārkārtas vēlēšanas. Ja Artis Pabriks tiks nominēts kā nākamais premjēra kandidāts, tad manuprāt KPV LV rīcība skaidri rādīs, vai minētās bažas par Saskaņu  vai ārkārtas vēlēšanām ir vai nav pamatotas.

Arī tad, ja KPV LV nolems piedalīties valdības veidošanā, tas nebūs vienkārši. Viena lieta ir dažādi uzskati daudzos jautājumos un izpratne par to, cik autoritāra valsts būtu vajadzīga, lai mēs „varētu laimē diet”, bet jautājums par budžetu un financēm nav mazāk sarežģīts. J. Bordānam, mēģinot veidot valdību, netrūka domstarpību ar pārējām partijām visdažādākajos jautājumos, tomēr lielais klupiens, kas pielika punktu valdības veidošanai, bija finanču jautājums. Pārdot valsts uzņēmumu, turklāt stratēģisko svarīgu uzņēmumu, akcijas, lai iegūtu naudu solītajām pensijām, pabalstiem un tamlīdzīgi bija vismaz nenopietni. Tāpat arī cerēt uz budžeta palielināšanu, uz ekonomikas attīstības rēķina, nebija visai drošs aprēķins. Ekonomiskā izaugsme Eiropā nebūt nav tik droša un varena, kā gribētos cerēt, un Latvija neatrodas uz tālas salas, ko neskar nekādi procesi.

Pirms vēlēšanām lielākas algas, neapliekamos minimumus vai pensijas solīja visas partijas, izņemot KPV LV, kas solīja vienkārši tikt galā ar visu slikto un visiem sliktajiem. Izlikties, ka nekas nav solīts, droši vien nevarēs, bet tāpat arī nevarēs vieglu roku izdevumus palielināt. Žēl, protams, ka vieni no tiem, kuŗus ievēlēja kā „jaunās sejas” un kuŗi solīja labāku un tīrāku polītiku, netika galā jau ar pirmajiem pārbaudījumiem. Atliek gaidīt, ko spēs viņu kolēģi Saeimā.

Informācijas avots

Foto: Ieva Ābele, Saeima

Tev varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas