Latvietes dienasgrāmata

Mensfīldā kādā septembra svētdienā tikās 11 talantīgas latvietes!

Kāds laiciņš jau pagājis pēc tās nedēļas nogales Anglijas pilsētiņā Mensfīldā. Manī joprojām ir tik spēcīgas emocijas, ka nespēju nepadalīties.

Nevienam nav jaunums, ka Dace Gaile ir ļoti stipra un uzņēmīga, radoša latviete, starp citu, arī ABN papīra formāta avīzes dibinātāja.

Vienā no septembra svētdienām Dace pulcināja kopā avantūristiskas un radoši noskaņotas dāmas, kuras vēlas iemācīties ko jaunu. Kāds pārsteigums – uz pirmo meistarklasi gigantisko mākslīgo ziedu veidošanā pieteicās tikai latvietes! Arī es..

Sabraucām kopā no tik dažādām vietām! Vistālāko ceļu mēroja Inga, Ilvija un Daina ( Īrija) mazliet tuvāk Svetlana (Velsa), Ilze, Iveta ( England) un trīs varonīgas dāmas no Skotijas – Iveta, Ilze un Viktorija. Te nu man jāizsaka personīgs koments – Viktorija ir krieviete, dzimusi Krievijā, šobrīd dzīvo Iverness, Skotijā. Latviešu valodu iemācījusies tikai šeit, dažos gados UK, strādājot kopā ar latviešiem. Ne vienu reizīti visas dienas laikā nežēlojās, ka kaut ko nesaprot vai arī, lai ar viņu runā krieviski. Ne mirkli nebija sajūtas, ka viņa ir citas tautības. Uzslavas vērta!

Sākām ar īsu iepazīšanos, mazliet vēl samulsušas un piesardzīgas komunikācijā. Taču, kad sapratām, ka mūs vieno un saista tas mazais motoriņš katrā no mums, kas dzen, bīda, liek mums pilnveidot sevi, apgūt ko jaunu – viss mulsums pazuda. Tik pozitīvas emocijas visas dienas garumā, atvērta un darbīga, rosīga un mājīga atmosfēra nebija izjusta sen.. Vismaz man. Protams, ne jau viss uzreiz izdodas un brīžiem liekas, ka rokas aug no nepareizās vietas. Taču ar Daces un arī visu pārējo, kopējo atbalstu, uzskatu, ka mums izdevās fantastiski labi. Sarunas, un joki, un stāsti.. dalīšanās pieredzē, kontaktu veidošana. Vienreizēji!

Daudziem Latvijā ir divu veidu stereotipiski uzskati par tautiešiem, kas atstājuši savu dzimto zemi. Vai nu te nauda krīt no gaisa, tik jāspēj grābt ar lāpstu, vai arī tik sēnes lasa, kāpostus griež un tualetes berž no rīta gaismas līdz vakara tumsai. Par to, ka var būt arī hobiji, intereses un vēlme sevi pilnveidot – ne visiem asociējas ar dzīvošanu un dzīves veidošanu ārpus Latvijas.

Bet te nu ir pierādījumi..

Konstatējām, ka ir tik daudz kopīga visos mūsos – ja taisni ejot, sastopam pretestību, tad tik un tā sameklēsim jebkuru apkārtceļu, lai īstenotu mērķi.Vai tas kopīgs visiem latviešiem vai tikai mums?

Es šo nedēļas nogali un mācības plānoju jau vismaz pāris mēnešus iepriekš, rezervēju darbā brīvdienas, liku postus Mensfield grupās, ar cerību atrast kādu atsaucīgus tautiešus, kas ļautu pārnakšņot, jo ceļš no Londonas tāls un ilgs. Sapratu, ka labāk tomēr būt neatkarīgai un nevienu īpaši neapgrūtināt. Pētīju tuvākās viesnīcas un beigās izvēlējos Airnb piedāvājumu. Kā pārliecinājos – cena atbilst kvalitātei un angļu sapratnei par viesmīlību.

Ceļš mājup pirmdienas rītā man sagādāja vēl vairāk pozitīvu emociju, un bija kā turpinājums jaukajai svētdienai.

Mans naktsmītnes saimnieks Filips bija tik ļoti sajūsmināts par manu izveidoto rozi, ka vispirms jau gribēja to nopirkt. Kad saprata, ka es to nepārdošu ne par kādu cenu – kā nekā mans pirmais darbs, tad nostrostēja mani, lai pamodinu no rīta, kad došos uz autobusu staciju, lai viņš var mani turp nogādāt. Zieds taču nedrīkst ciest! Ja nu lietus? … Tas bija tik jauki! Arī sarunas mums veidojās pavisam savādāk. Uzradās uzticēšanās un atklātība – biju šokā, uzzinot, ka viņš cenšas pārdot māju, jo pret viņa dēlu kaimiņi, pieauguši cilvēki, izturas ļoti slikti un pazemojoši. Parunājām par vecākiem, kuri abiem mums vairs nav jauni, par Brexit un viņa dzīvesbiedri, zviedrieti, kura nevēlas britu pilsonību. Nu tā- kā seni, labi paziņas..

Autobusu stacijā man nācās gaidīt kādu brīdi, taču es tā priecājos par savu rozi, ka laiks mani neuztrauca un klusībā pie sevis smaidīju. To laikam gan sajuta, gan redzēja cilvēki man apkārt, kas it kā gāja garām, atskatījās un atkal ar interesi, vērojot manu ziedu, uzsmaidīja man. Dažas kundzītes sirmām galvām pat palūdza nofotografēties, citi vienkārši apstājās parunāt. Stacijas informācijas stendā palūdzu, lai pieskata manu ziedu, jo sapratu, ka kaut vai brokastis paēst, veikalā ūdeni nopirkt , uz tualeti aiziet ar šo milzīgo rozi man būs sarežģīti. Kad atgriezos, redzēju rindā stāvam šoferīšus, apsardzes darbiniekus, kas gribēja nofotografēties ar manu rozi! Tāds pozitīvs emociju lādiņš!

Liels paldies Sandai Bogomazovai par foto sesiju!

Sandra .

Tev varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas