Mozus misija. LTF pēdas laikā un telpā

Latvijas Tautas frontes (LTF) pirmā priekšsēdētāja (1988. – 1990.), Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka Daiņa Īvāna runa starptautiskajā konferencē „LTF 30” 2018. gada 8. oktobrī.

Godātie konferences dalībnieki, tautfrontieši  un Tautas frontes atbalstītāji!

Laikam ne jūs un ne mani jāpārliecina par Tautas frontes vēsturisko nozīmi, par to, ka bez tās dibināšanas mēs šodien nesatiktos brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā, tādā Latvijā kur plīvo mūsu sarkanbalstsarkanais, skan latvju lūgsna un mēs svinam savas pusgadsmitu okupācijā vārdzinātās, tomēr okupantus pieveikušās valsts simtgadi.

Esmu pārliecināts, ka mūsu šīsdienas tikšanās nav   tikai pagājušu neatkarības cīņu veterānu saiets un viņu godināšana. Tautas frontes gadskārtas ir svarīgas visai modernās Latvijas sabiedrībai arī   tādēļ, ka tautfrontiešu panāktais apliecina, ka neviens mums Latvijas valsti nav dāvinājis. Mēs paši esam to atkarojuši, un kā atzīmējis pasaules nevardarbīgo revolūciju pētnieks  Džīns Šārps, nevienam citam mums nav par to jāpateicas.

Tautas fronte šodien ir   kļuvusi par būtisku mūsu valsts sociālās atmiņas daļu, par pamatu, uz kā joprojām balstās modernās Latvijas valstiskums un  tautas pašapziņa. Tautas fronte kā Vanems Imanta nevaid mirusi. LTF nav muzejiska vērtība, kaut arī tai jau ir pašai savas muzejs. Tā joprojām, manāmi vai nemanāmi, pulsē mūsu un mūsu laika mantinieku asinsritē. To man lūdza jums nodot arī Cēsu un Vecpiebalgas tautfrontieši. Viņi kopā ar  vienu no bijušiem LTF valdes priekšsēžiem Valdi Šteinu un bijušo priekšsēdētāja vietnieku Ivaru Redisonu   šorīt pirms ierašanās Dailes teātrī jau paspējuši par mums visiem nolikt ziedus pie Mātes Latvijas  Brāļu kapos. Pie Mātes Latvijas vedis Tautas frontes ceļš kops  dibināšanas dienas, Pie Mātes Latvijas tam mūs jānotur.

Arhibīskaps Jānis Vanags pirms pieciem gadiem, kad atzīmējām LTF  ceturdaļgadsmitu, tai  piedēvēja Mozus misiju –  tautas izvešanu no verdzības. Savukārt viens no LTF dibinātājiem mācītājs Juris Rubenis izcēla mūsu Trešās atmodas plašākās un ietekmīgākās politiskās organizācijas sakrālo, varbūt pat pārcilvēcisko, teiksim – Lāčplēša spēku. Jo vai tad kāds reālpolitiski, pragmatiski domājošs pilsonis komunistiskajā Krievijas impērijā vēl 1988.gada sākumā varēja iedomāties, ka mēs tik strauji un veiksmīgi izrausimies no tās skavām, ka  tik sekmīgi atjaunosim pilnībā sagrauto valsti un kļūsim gan par Eiropas savienības, gan NATO dalībniekiem.

LTF un tās centienu atbalstītājs Latvijas universitātes profesors Pēteris Krupņikovs reiz stāstīja, ka pēc dzelzs priekškara krišanas viņam radusies iespēja lasīt lekcijas  Vācijā, un vācieši bijuši izbrīnīti par profesora apgalvojumu, ka no Latvijas PSR gruvešiem uzcelt īstu Latviju būs daudz grūtāk nekā pēc Otrā Pasaules kara atjaunot  fiziski un morāli sagrauto Vāciju.

Nu kā tad tā, vai tā var būt?!

Bet tā bija. To katrreiz, kad sagribas pasūkstīties vai pavaimanāt par dzīvi mūsdienu Latvijā, der atcerēties. Tautas fronte,   atšķirībā no tagadējo populistu kompānijām,  nekad nav solījusi Leiputriju. Mozus nekad savus sekotājus nav aicinājis pielūgt to lopu, ko viņi sāka pielūgt pēc izvešanas brīvībā. Kad tas notika, vainīgs nebija Mozus.

Var vilties šodienā, bet ne Tautas frontes laikā , kas savā ziņā, un to esmu paudis ne vienu reizi vien, man šķiet nevis pagātne, bet gan nākotne, kuras saprāta, vienotības un tautas godīgas  pašvaldības ideāli rāda virzienu, kur vēl iet un iet.

Mūsu posts PSRS impērijā   nebija tikai fiziskas un morālas represijas,  komunistiskais genocīds. Mums sacelties pret to lika ne tikai tukšie veikali,  melīgā ikdiena, absurdā padomju ekonomika un  PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa koloniālā politika.  Mūsu apziņā un domāšanā jau bija iespiedies padomju smacenis un  gandrīz vai iznīcinājos latviešu izseno darba tikumu, licis aizmirst kas ir demokrātija, brīvais tirgus, bankas, patstāvīgas personības pašapziņa un drosme. Paldies Dievam, ne visos, bet daudzos. Par tās atjaunošanas grūtībām raizējās vēl brīvo pirmskara Latviju piedzīvojušais profesors Krupņikovs.

Turklāt dzejnieks un LTF organizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Peters   dibināšanas kongresā  atgādināja:  “Latvijas demogrāfiskā situācija Baltijas telpā ir visdramatiskākā, jo pamatnācija šeit jau kļuvusi par minoritāti.”

Pilnīgi skaidrs, ka vēl 30 gadus turpinoties Padomju Savienībai mēs jau dzīvotu citā – daudz, daudz briesmīgākā realitātē.

Tautas fronte  apvienoja jau esošās,  tomēr mazskaitlīgās, tādēļ  viegli apspiežamās nacionālās pretošanās organizācijas. Tā īstā garaspēka karaspēkā saliedēja nogaidošās masas, nāca kā Mozus, kam varēja arī neticēt, bet nebija  citas izejas kā sekot.

Mūsu Mozus izrādījās  kolektīvs spēks ar iekšēji bieži vien atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem, bet vienots Latvijai. Tāds pats kā Pirmās latvju atmodas jaunlatviešu kustība, kā zem latviešu karogiem pulcētie latvju strēlnieki un no viņiem izaugusī atbrīvošanās armija, kā Nacionālā padome un Tautas padome, kas priekš 100 gadiem dibināja valsti.

Lai atceramies, kā cilvēki 7.oktobrī   pirms 30 gadiem   plūda uz Mežaparka estrādi, lai starp iedvesmojošām runām dziedātu muzikologa Arnolda Klotiņa izraudzītās dziesmas.  Daudzas no tām    skanēja pirmo reizi, jo bija okupācijas gados aizliegtas. Un okupantu aizliegtās Raiņa poēmas „Daugava” dzejolis “Mūsu zeme” ar aizliegtā komponista Jāņa Norviļa melodiju tai reizē  kļuva par trešās atmodas himnu,  kas dziedāta katrā Tautas frontes manifestācijā. Paredzēdams, ka  šīs un citu okupācijas laikā neatskaņotu dziesmu vārdus un melodijas padomju smacenī augušās paaudze nezinās, tautfrontietis Jānis Danoss ar zināmu viltību  bija spējis nodrukāt pat īpašu atmodas dziesmu grāmatu, ko  izdalīja dziesmotās revolūcijas aizsācējiem.

Sekoja   dibināšanas kongress.  Tā   ievadvārdos vecais strēlnieks, dzejnieks un aktieris Ēvalds Valters pravietiski iezīmēja nākotni:

“Latvija, mostas! Garā nakts jau beidzas! Mūsu tautas   priekšgalā kā modinātāja un sargātāja ir radusies   nacionālā Tautas frontes organizācija.”

Tautas fronte neticami strauji kuploja un zarojās. Pirmajai 11.septembrī dibinātajai LTF Cēsu nodaļai īsā laikā pievienojās ne desmitiem, bet simtiem nodaļu grupu un atbalsta kopu, kā arī individuālu atbalstītāju. 250 000 reģistrēto biedru un vairāk nekā divtik atbalstītāju.  Izveidojās globāls Tautas frontes tīklojums, spēcīga alternatīva valdošajai komunistiskajai partijai. Par spīti Latvijas traģiskai sovjetizācijas pakāpei, par spīti tam, ka  Rīgā atradās Baltijas kara apgabala štābs ar milzīgu okupācijas armijas kontingentu, GRU un KGB ziķeriem, Tautas fronte spēja ne bez klusiem atbalstītājiem pašās varas struktūrās, padomju režīmu ietekmēt un likt tam arvien vairāk atkāpties. Tagad jau pat  man pašam  ir grūti pateikt, vai LTF pirmās programmas un dibināšanas kongresa rezolūciju salīdzinošā mērenība un atsaukšanās uz Padomju Savienības Komunistiskā partijas vārdos pasludināto, tomēr  darbos tā arī neīstenoto pārbūves kursu, bija tikai taktika, vai arī kāds uz padomju sistēmas neiespējamo pārbūvi patiešām cerēja. Mēs gājām pa tuksnesi bez jelkādiem vēsturiskiem orientieriem, bez ceļa zīmēm un kartēm, un mūsu laime, bet varbūt arī gudrība  bija tā, ka līdzās tās pašas nenoskārstās brīvības virzienā ar mums gāja arī Lietuvas pārbūves kustība “Sajūdis” un Igaunijas Tautas fronte „Rahvarinne”. Mēs iekļāvāmies visas Austrumeiropas atbrīvošanās kustībā. Atceros, ka jau pirmajā Baltijas tautas kustību līderu tikšanās reizē Benjamiņa namā Rīgā, lai organizētu kopīgu parakstu vākšanas akciju pret Kremļa ierosinātiem PSRS Konstitūcijas grozījumiem, mēs viens otram nozvērējāmies nekad vairs nepieļaut 1940.gada kļūdu, kad katra no Baltijas valstīm  palika viena un vientuļa iebrucēju priekšā.

Šai reizē nolēmām dibināt arī Baltijas Tautu kustību asambleju un Baltijas padomi, kas savu dzimšanas brīdi piedzīvoja 1989.gada maijā, bet simbolisko sadarbības kulmināciju sasniedza  1989.gada 23.augustā ar Baltijas brīvības ķēdi.

LTF lielākā un svarīgākā izšķiršanās notika 1989. gada maijā ar valdes paziņojumu apspriest Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanas programmu. PBLA un LTF valžu tikšanās laikā Francijā PBLA  konsultants Egils Levits Tautas frontei jau piedāvāja starptautiskās tiesībās lieliski pamatotu un tai pašā laikā reālos okupācijas apstākļos piepildāmu neatkarības atjaunošanas parlamentārā ceļa koncepciju.

Taču, iespējams, par to, tāpat kā par  LTF valstisko, ekonomisko, politisko ideju  evolūciju no dibināšanas kongresa līdz Otrajam kongresam, kas apstiprināja  neatkarības atgūšana programmu līdz pat neatkarības balsojumam 1990.gada 4.maijā,  šai konferencē runās pēctautfrontiskās paaudzes pētnieki.  Es  vēl gribētu ar jūsu palīdzību kliedēt visai izplatītu  mītu jeb  viltus ziņu, kas nesen, bet neba pirmo reizi, izskanējusi presē  par to, ka Tautas fronti dibinājusi kompartija, vai, vēl trakāk, – gudrie, tālredzīgie  čekisti.  Par čekistu viedumu pēc šī aroda mantinieku indētāju Baširova un Petrova brīnumaino Solsberijas piedzīvojumu atmaskojuma varbūt nerunāsim. Bet fakts, ka pret LTF dibināšanu kategoriski nostājās toreizējais Latvijas kompartijas pirmais sekretārs, arī bijušais KGB šefs Boriss Pugo, ir un paliek fakts. Fakts, ka viņa reakcija uz nākamā LTF valdes locekļa Mavrika Vulfsona ziņojumu rakstnieku  paplašinātajā plēnumā 1988.gada jūnijā par Maskavas un Berlīnes slepeno vienošanos okupēt Baltijas valstis, bija vārdi: “Mavrik, tu esi nogalinājis Padomju Latviju!” arī ir mūsu sociālajā atmiņā fiksēts fakts. Tam, kā Mavriku Vulsonu pēc tam  gānīja sekojošais Latvijas kompartijas plēnums, esmu bijis aculiecinieks.  Jāsameklē tikai šī Rakstnieku plēnuma runu publicējumi, kaut vai portālā barikadopedija.lv, lai uzzinātu, ka arī ideja dibināt Tautas fronti pēc igauņu „Rahvarinne” parauga izskanējusi ne no  kompartijas pārstāvju mutes. Savukārt pirmo no LTF dibināšanas manifestiem jau pēc pāris nedēļām  esmu parakstījis arī es, turklāt bez jelkādiem kompartijas norādījumiem. Dokuments atrodams Tautas frontes muzeja krājumā. Citus faktus nezinu, lai arī ceļš uz LTF dibināšanu, protams,   bijis komplicēts un prasījis gan pacietību, gan gudrību un viltību.

Tādas pašas aplamības prokremliskajā  presē joprojām tiek kultivētas par it kā Tautas frontes nodevību, nepiešķirot it kā solīto pilsonību visiem pēckara iebraucējiem. Atliek paņemt rokās LTF otro programmu, kur skaidri norādīts, ka ne jau Tautas fronte, bet tikai pirmā brīvās vēlēšanās ievēlētā atjaunotās Latvijas Saeima būs tiesīga lemt par  Latvijas  pilsoņu naturalizācijas kārtību.

Tautas frontes nacionālā politika  Latvijas īpašajos, no Igaunijas un Lietuvas atšķirīgajos demogrāfiskajos apstākļos,  minoritātei pielīdzināmās  pamattautas centienus ļāva piepildīt ne  mazāk sekmīgi. Latvijas Tautu foruma ideja, ko Jānis Peters pieteica jau dibināšanas kongresā, īstenojās pēc dažiem mēnešiem.  Un par šo forumu Tautas frontes muzejs 26,novembrī kopā ar Adenauera fondu rīkos īpašu diskusiju muzeja telpās.

Tautas frontes paspārnē  jau oktobrī pirms 30 gadiem izveidojās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kas faktiski sagrāva vēl vienu mītu – par to, ka Tautas frontei pretī turēsies un Latvijas brīvību nepieļaus monolīta padomjvalodīga kopiena. Tikai kad tas nenotika, pretī mums tika nolikta Latvijas neatkarības ceļam naidīgā Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte jeb Interfronte, ka jau toreiz ar saldiem sabiedrības saskaņas meliem, ar prasībām krievu valodu noteikt par otru valsts valodu Latvijas teritorijā ,  mūs aicināja sadarboties un mums draudēja. Pēc laikraksta Padomju Jaunatne redaktora Andreja Cīruļa ierosinājuma es publicēju ar LTF valdi nesaskaņotu, asu, kategorisku  sadarbības atteikumu, ko  vairāki valdes locekļi kritizēja, bet vēlāk tomēr atzina par pareizu. Kādās jomās gan  antagonistiski spēki  varētu sadarboties?  Tomēr arī Interfronte laikā un telpā dzinusi noturīgas saknes. Gan iepriekšējās, gan tagadējās Latvijas Saeimas vēlēšanas, bet vēl jo vairāk  referendums par latviešu valodas iznīcināšanu, apliecinājis, ka tā  tepat vien ir, tāpēc  Tautas frontes iezīmētā  robežšķirtne arvien  aktuāla un    tautas frontes garam jāturpina  dzīvot visai plašajā prolatvisko partiju frontē un tās vienot Latvijai. Dažādās kultūrās cilvēka mūža garums tiek uzskatīts par kolektīvās atmiņas mēru. Vecā Derība stāsta par to, kā Mozus četrdesmit gadus ar savu tautu pavadīja tuksnesī ceļā uz Apsolīto zemi, un šie četrdesmit gadi bija laiks, kas vajadzīgs, lai vergu paaudze  nomainītos pret brīvu cilvēku paaudzi. Tomēr jebkurš laika  mērs un arī cilvēka mūža garums ir relatīvi  jēdzieni. Vai mēs jau esam sasnieguši Tautas frontes apsolīto zemi? Gan jā gan  nē. Jā tādēļ, ka panākts tas, ko vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem iedrīkstējāmies sapņot, un to nedrīkst pazaudēt. Nē tādēļ, ka ceļš uz patiesi tiesisku, apgaismotu un garā stipru Latviju nedrīkst beigties, Paldies, ka jūs to esat aizsākuši. Paldies, ka  turpināt.

 

Tev varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas