Latvietes dienasgrāmata

Jau septembris drīz uz beigām ies! Sajūta tāda, ka tikai pavisam nesen plānoju Ziemassvētkus, pirku dāvanas, raizējos par Jaunā gada sagaidīšanu, ko un kā darīt, kurp doties, ko satikt. Vasara paskrēja vēja spārnos.. .

Jāatzīst , ka izvēle man nebija liela.. 🙂 Lai arī jau laicīgi iesniedzu brīvdienu pieprasījumu, tik un tā man tās nepiešķīra un uz Latviju doties man nesanāca.

Vecgada vakarā paspēju noskatīties ļoti iespaidīgu salūtu, kopā ar kolēģiem un dažiem vēliem pasažieriem saskandinājām plastmasas glāzītes, apskāvāmies un sabučojāmies .. jo darbs.. . Arī pirmā janvāra rītā jau deviņos biju darbā. Manā darba līgumā nav paredzēta citāda vai vispār virsstundu apmaksa, taču mans menedžeris vienmēr atrod idejas un variantus, kā kompensēt saviem padotajiem strādāšanu svētkos, neparedzētu aizkavēšanos darbā, kāda saslimuša kolēģa aizvietošanu. Un es ļoti cienu šādu attieksmi. Viņam nav vienalga.

Es domāju, ka nu jau manos gados nekas vairs nevar mani pārsteigt, nekas ar mani nevar notikt tāds, kam neesmu gatava. Plūdi, zemestrīce, karš – nu tur tāpat viss paredzams. Kas gan var atgadīties tepat, savās mājās, te, kur it kā jūties pilnībā droši. Taču gadās.

Man ir “sens” paziņa, īrs pēc tautības, kuram šad tad uznāk piedzīvojumu meklēšanas kāre. Avantūrisms mums ir kopīga rakstura iezīme. Tā nu mūsu komunikācija turpinās jau gadus septiņus. Garijs, tā viņu sauc, sadomāja doties uz Parīzi ar savu auto un uzaicināja mani līdz. Sagadījās, ka man bija brīvas dažas dienas un es piekritu. Mūsu izbraukums pat īsti nesākās – izbraucot no Londonas, uzpildoties benzīntankā, viņa mašīnu nozaga. Neticami, bet… Elementāri… tīņi, izklaidējoties aizdzina mašīnu, kamēr mēs norēķinājāmies par degvielu, pirkām kafiju un izmantojām labierīcības. Abiem mašīnā palika dokumenti, kredītkartes, telefoni. Tik viena karte, ne skaidras naudas, nekā vairāk.

Nu pirmais – reakcija… policija.. zvans bankai. Taču sazvanīt banku nav tik vienkārši! Līnijas visu laiku aizņemtas. Un tad, kad beidzot sazvani, prasa konta numuru u.t.t. Tādu datu man līdzi tiešām nav! Kurš no galvas atceras savu konta numuru? Daudz ir tādu? Es neesmu to skaitā. Tas bija pēdējais piliens manā pacietībā pret manu banku. Lai arī overdrafts man tur, taču es atradu veidu kā nomainīt to pret citu banku un ar daudz labākiem noteikumiem un arī ar daudz labākiem nosacījumiem man.

Vēl par dažām lietām šis atgadījums man lika aizdomāties un rosināt padomāt arī jūs. Es dzīvoju viena, bērni, kuri nu jau paši vecāki un mani vecāki dzīvo Latvijā. Sazināmies, cik bieži vien iespējams. Taču es ne vienmēr viņiem stāstu sīkumos savas ikdienas gaitas. Šoreiz gadījās, ka 3 dienas es biju bez dokumentiem un naudas. Likās, ka mana pasaule brūk. Labi, ka izsauktā policijas patruļa bija tik iejūtīga, ka nogādāja mūs mājās, kur ir pieejams internets un arī “ landline”. Bet ja tā nebūtu?

Jūs bērnībā esat klausījušies radio pasakas vai varbūt vecmamma jums tās lasījusi vakaros pirms gulētiešanas? Tad jau zināsiet. Visas pasakas beidzas skaisti un laimīgi, vai ne? Bet vai tā sākas? Vai pasaku stāstam par “viņi satikās, iemīlējās un dzīvoja mūžu laimīgi” ir noilguma termiņš? Ja nu pasakas autors vai lielais leļļu stāsta bīdītājs izdomāja pajokoties – pasaku varoņiem, sapņu princim un princesei liek satikties tikai pēc 40-50 gadiem? Zirgs sāka klibot. Kāda viltus princese izrādīja simpātijas. Vai nu stabs bija ceļā, vai autobusam riepu izšāva, vai kāds muitnieks kukuli sagribēja… tik daudz iemeslu var atrast! 🙂 Nu bet visādi notiek-var sastapt savai sirdij tuvo arī manā vecumā, vai ne? Un tad tāda eiforijas migla acīm priekšā un viss liekas tik skaisti un romantiski! Princis savu princesi apčubina, lutina un dievina.. .

Tā laiks paiet nemanot. Laikam jūtu ķīmija beidzas, jo visām precēm taču ir derīguma termiņš, jo īpaši pēc atvēršanas.Un tad pēkšņi atklājas, ka nemāki ģērbties, nezini “ brendus”, lētos veikalos iepērcies, neseko modei, netērē naudu dizaineru apģērbiem. Un tad, kad atzīsties, ka nav ne finanšu, ne vēlēšanās iepirkties “butikos” ( dizaineru firmas veikalos), tad arī skaistās, romantiskās attiecības izbeidzas. Izrādās, nemaz neesi bijusi tā princese .Gucci tur, gucci te.. viss vienāds.. visur vienāds.. – cik maza, šaura un trula uztvere.. . Lēti, ļoti lēti būtu bijis, ja es tēlotu ieinteresētību. Atteicos no princeses titula. 🙂

Laime ir izvēlēties savu-savu ceļu, nostāju, attieksmi. Pie tā arī turos.

Bet nu par ko citu. Par sāpīgo ikdienišķo.

Es gribu vnk piezvanīt uz mājām.. savām bērnības mājām, manu vecāku mājām.. un dzirdēt, ka kāds paceļ klausuli..  Es to numuru joprojām no galvas atceros. Arī savu krustvecāku mājas telefona numuru.. . Vecmodīgi? Bet tad dažreiz pat runāt nevajag – klausies, kas apkārt notiek.. . Kāpēc liegta iespēja lietot “landline”? Lattelekom slēdzis daudzas līnijas visā Latvijā! Maniem vecākiem ir tuvu pie un pāri astoņdesmit . Labi – mobilos telefonus ir iemācījušies lietot. Bet ja nu kādas problēmas ar mobilo tīklu? Ja vajag ārstu? Mobilais tīkls joprojām nedarbojas visā LV 100% ! Lattelekom tagad noslēgs jebkādu iespēju pat piezvanīt ārstam attālākos Latvijas rajonos? Šis jau tiešām izskatās pēc represijām.

Pēdējā ziņa – esot jāmaksā par ielu apgaismojumu! Šis maksājums tiek pievienots ikmēneša īres, ūdens un citiem komunālajiem maksājumiem. Nu ārprāts! Mani vecāki jau pāris gadus neiziet no dzīvokļa tumšā diennakts laikā, jo nav tik veseli. Un viņiem jāmaksā par ielu apgaismojumu???.. Nu kur vēl trakāk? Par gaisu, ko elpojam arī jāmaksā būs?

Jāievelk dziļi plaušās gaiss. Man jāieelpo.

Tāds miers. Tik putnu čivināšana lielajās eglēs jau ar gaismu no rīta. Maģistrāles un lidostas skrejceļu dunoņu es jau esmu iemācījusies nedzirdēt. Septembris jau un pēc karstās vasaras tā īsti nav bijis laika, lai sakoptu dārzu… Cik nu to var nosaukt par “dārzu”. Kādu brīdi viss krāšņi ziedēja.. . Tagad pamazām atdzīvojas.

Viss turpinās. Dzīve turpinās.

Sandra

Tev varētu patikt

2 thoughts on “Latvietes dienasgrāmata

  1. Pasaule ir ērmu pilna. Tas nebeidz pārsteigt.
    Dienasgrāmata ir intīma, personiska atmiņu un izjūtu glabātāja, draudzene, privāta izteikšanās telpa, kurā tiek atmestas visas maskas. Tāpēc jūtos diezgan pārsteigta, kad internetā ir šādi dīvaini neizprotamie , kuri nolēmuši savu dienasgrāmatu ne vien neslēpt, bet pat rakstīt publiski, padarot to pieejamu jebkuram interesentam. Savādi, ka cilvēki to, ko nereti nespēj uzticēt pat labākajiem draugiem tuvākajiem cilvēkiem, anonīmi ir gatavi paust visai pasaulei.
    Personīgā dienasgrāmata, ja vien autors nav iecerējis kādreiz publicēt vai atstāt kā savu garīgo mantojumu, tiek rakstītas tikai paša autora lietošanai.
    Es palieku pie viedokļa ka šāda savas dzīves atspoguļošana publiski
    vispirms jau nes atbildību par savu tekstu un tās satura nodošanu publiskai pieejamībai. Lai ko arī uzrakstītu, tas ir pateikts. Bet vai iztirzāt savu dzīvi publiski tas ir sapratīgi- tas liek pasmaidīt un izdarīt secinājumus par to, cik daudz pasaulē ir ērmu.
    Kā vēsta manis latgaliski dzirdētā patiesība: Kuo ar spolvu pīraksteisi, tuo ar ciervi naiztiessi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas