Paļaujos tikai uz sevi. Tēva asaras atpirkšu.

Saruna ar Oļegu Zabirko, Latvijas uzņēmēju, jaunienācēju politikā, 13. Saeimas deputāta kandidātu.

Pagalmā man iesauka bija – krievs

Tēvs krievu tautības cēsinieks, mamma Sibīrijas krieviete. Es piedzimu Latvijā. Mācījos krievu skolā, kārtoju Latvijas pilsonību (atzīšos, ar nelielu rūgtumu sirdī). Esmu lojāls šai valstij. Daudz briestošu kautiņu izgaisa manā Cēsu pagalmā tieši dēļ tā – pratu samierināt abas puses.

Šodien savam dēlam un meitiņai pasē ierakstīju tautību – latvietis/latviete. Mēs esam nepilni 2 miljoni. Maza ir Latvijas tauta, to nedrīkst dalīt. Vienmēr iestāšos par tiem, kuri dzimuši un auguši Latvijā. Jo citas dzimtenes, citas valsts viņiem nav, lai kādā valodā runātu.

Vecāki man ielika stipru kodu

Grafiks un kārtība. Kopš sevi atceros. Vasarā dārzs. Jālej, jāravē, uz nakti jāsasedz. Man tika iedalīti pienākumi. Kad tie izpildīti, varu skriet ar puikām. Kabatas naudai sāku pelnīt, tikko sapratu, kas tas ir un ko ar to iesākt. Vecāki audzēja tulpes, rozes. Braucu līdzi tirgot uz Krieviju. Pavasara aukstumā ar lodlampu sildījām kuzovu, lai ziedi nesasalst. Līdz nāvei pārbijies tupēju mašīnā, līdz tikām vaļā no reketieru uzlidojuma. Tēta brālēns bija milicis Pleskavas apgabalā. Savām acīm redzēju, kā tiek šņorēti bandīti.

Teātra sezonas laikā Cēsu pilsdrupās piestrādāju izrādēs. Biju mūks un nesu lāpu Valteram von Pletenbergam. Par katru izrādi 2 latus nopelnīju. Kaplēju bietes, kopu autoservisu, strādāju, kur vien varēju, lai benzīnam nopelnītu, ko pļurkai ieliet.

Kauris (savējie sapratīs) jeb Voshod – pirmā biznesa pieredze kā pamatkapitāls

Uz padsmit gadu jubileju tētis man uzdāvināja savu jaunības moci – Voshod, 2 taktu motors, 175 m3, 1 cilindrs.

Jau otrajā dienā to izārdīju, lai saprastu, kas lācītim vēderā – no kā sastāv, kā darbojas. Bet pēc laiciņa pārdevu un nopirku ko labāku. Toreiz jau džeki mainījās ar močiem. Tā katrs tika pēc kā sirds kāroja. Tehnika vienmēr bija šķūnīti. Visu bērnību kaut ko čubināju un skrūvēju. Un tas man patika no sirds! Tā es izzināju sevī ko neatklātu, pats mācījos, tas arī mani rūdīja. Ne vienmēr viss sanāca kā gribētos.

Eža cimdos līdz 18 gadiem

Tā mani vecāki turēja. Vispirms darbs – tad atpūta. Mans pirmais dzīvoklis – štābiņš kokā. Tur ar laiku bija viss – televizors, krāsniņa, ledusskapis. Mammai vakarā tā paagri – ap 21 bučiņa uz nakti – eju gulēt. Un prom uz štābiņu.

18 gadu jubilejā tēvs man uzdāvināja žiguli. Veselus piecus gadus viņš restaurēja sapuvušu lūzni, līdz uztaisīja ideālu, vēl labāku kā jaunu automašīnu. Pēc pāris mēnešiem iemainīju to pret.. BMW. Vēl pēc laiciņa – sasitu lupatās. Tēva acīs sariesušās asaras mūžam neaizmirsīšu. Kāda bija patiesā vērtība tam, ko viņš man uzdāvināja, sapratu vien pēc krietna laika. Tās bija tēva zināšanas un sirds, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu.

Man ģimenē aug dēls. Līdz viņa pilngadībai vēl ļoti tālu. Bet esmu nopircis vecu mersi un ceru to novest līdz ideālai kondīcijai puikas pilngadības dienā. Varbūt tā varēšu izpirkt tēva asaras. Par meitiņu arī padomāšu un sarūpēšu ko īpašu uz pilngadību. Viņa taču ir mana princesīte.

Augstākās izglītības vietā augstākā dzīves skola

Bija laiks, kad tirgoju kasetes. Daudz komunicēju ar cilvēkiem. Tik daudz, cik pārdevu es, nevarēja neviens.

Patstāvīgu biznesu sāku no nulles brāļa uzņēmumā. Pirmais bija betona cehs, līdz nonācu pie pilna piedāvājuma automātisko vārtu uzstādīšanai un žogu uzlikšanai. 3 darbnīcās man strādāja 30 cilvēki. Bizness strauji auga. Nebija konkurentu. Kāds vecs meistars reiz man teica : “Oļeg, tu esi tik jauns, ka vari paspēt gan pakrist, gan piecelties”. Šie vārdi mani turēja uz ūdens tad, kad pienāca krīze.

Iegāza darba sezonalitāte. Vasarā liekam žogus, ziemā uzkrājam materiālus. Krīzes pirmajā gadā pienāk pavasaris – noliktavas pilnas, pasūtījuma neviena. Vēl rudenī banka, kas zvanīja un pierunāja ņemt kredītu, nu pavelk zem uzņēmuma manu privāto īpašumu kā hipotēku un, tiklīdz parakstu līgumu, atsaka turpināt izmaksāt solītos kredīta līdzekļus. Rupji uzmeta. “Draugi” arī parādīja savas patiesās sejas. Vienā mirklī no bagāta vīra pārtapu pilnīgā nabagā. Pus gadu sēdēju kā peļķē un nezināju, ko iesākt.

Sašķiroju draugus, pārdevu visu un sāku no nulles

Nevienu nevainoju. Ne valsti, ne bankas, ne vispasaules finanšu krīzi. Uz bezdarbniekiem negāju, nevienu pabalstu neprasīju. Paļāvos tikai uz sevi un to, ka esmu tik jauns – varu vēl piecelties.

Mani izvilka radinieks Krievijā. Zinot, cik pedantiski latvieši strādā, aicināja uzbūvēt māju pēc ļoti sarežģīta specprojekta. Salasīju večus, iekāpām mašīnā un aizlaidām paveikt neiespējamo misiju. Sešu mēnešu laikā uzrāvu māju līdz jumtam un arī pats atguvos. Misija bija paveikta. Saimnieks bija priecīgs par paveikto kvalitāti un tempu.

Atgriezos Latvijā pašpārliecināts un uzlādēts

Mēģināju ko iesākt tūrismā. Vecpiebalgā Imanta dienu un pirmo Skroderdienu izrāžu vietā izstrādājām vizualizāciju tūrisma piesaistošam vides iekārtojumam. Vinnējām konkursu, piesaistījām ES finansējumu. Bet pašvaldība realizācijai un līdzfinansējumam naudu neiedeva. Daudz enerģijas un emociju tur atstāju.

Jauno biznesa līniju uzsāku ar darbarīku, kātiem – cirvjiem, lāpstām, karogiem. Profesionāliem kātiem ir atbilstoša cena. Pietiekami augsta, lai būtu konkurētspējīga. Iebuskējām.

Nonācu pie saplākšņu ražošanas. Gandrīz gadu vajadzēja, lai izkostu ražošanas tehnoloģiju. Nu man ir divas ražotnes Krievijā, kokmateriālu ņemu no Krasnodaras, ražoju un eksportēju uz Skandināviju.

Gribu biznesu – dzimtas sakni, pārmantojamu

Mani sadarbības partneri Somijā lepni rāda – re, kur mana vectēva uzņēmums, es to mantoju, mani bērni to mantos. Atskatos uz savu skrējienu kā pa purva ciņiem Latvijā un saprotu, ka tas viss ir pārejas laikam atbilstoša plosīšanās. Vajag radīt biznesa apstākļus uzņēmīgiem cilvēkiem, lai nav jātaustās gadiem ilgi, jātērē enerģija un laiks, bet visu ir iespējams saplānot – 100 reizes nomērīt, vienreiz nogriezt un IR!

Uzņēmējdarbībai Latvijā ir jāattīstās no pelnoša uz vairāk pelnošu, jāiet plašumā un jākļūst ilgtspējīgai. Nevis no pērc un pārdod uz pārdod un pērc no jauna, bet jāattīsta ražošanas tradīcijas. Tradīcijas, ko varēs mantot paaudžu paaudzēs.

Tas arī ir mans virsuzdevums 13. Saeimā.

Katrs pakāpiens būs manis izcīnīts

Latvijas Reģionu apvienības sarakstā esmu priekšpēdējais – 27. Tas ir izaicinājums. Katrs solis, ko pakāpšos augstāk, būs manis paša nopelnīts. Man nav sponsoru, man nav bagātu onkuļu, ir tikai mana griba, zināšanas un vēlme strādāt visu Latvijas uzņēmēju labā.

Ar Oļegu Zabirko sarunājās Liesma Kalve.

Foto: Liesma Kalve un Oļega Zabirko privātais arhīvs.

Reklāmu apmaksā Latvijas Reģionu apvienība.

Tev varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas