Māris Zanders: Līdz tam vēl jānodzīvo

Sabiedrības neticībai politiķu solījumiem ir nelāgs turpinājums – mēs skeptiski izturamies arī pret mēģinājumiem saprast, kādā pasaulē dzīvos mūsu pēcnācēji.

Ja patur prātā sabiedrības attieksmi pret to, ko priekšvēlēšanu ciklā kandidāti uzskata par nepieciešamu teikt un solīt saistībā ar tuvākajiem dažiem gadiem, nav grūti prognozēt, kā tiktu uztverti mēģinājumi runāt par garāku laika nogriezni. Tomēr patiesībā “Delfi” priekšvēlēšanu diskusijās taisnība ir bijusi gan to vadītājam Jānim Domburam, gan atsevišķiem viņa viesiem, kuri aicinājuši diskusiju ietvarā mazliet pacelties pāri kārtējā vēlēšanu cikla mērogam.

Var, protams, teikt: ja vispirms – tuvāko gadu laikā – netiks izdarīti konkrēti darbi politikas veidošanas līmenī, tad runāt par, teiksim, trīsdesmitajiem–četrdesmitajiem gadiem nav lielas jēgas. Tomēr te, manuprāt, jānodala divas lietas. Vēsturē tiešām netrūks piemēru tam, ka tālāka nākotne izmantota kā ērts attaisnojums, lai nerunātu par šodienu. Tāpat netrūkst piemēru “braukšanai pa mākoņiem”. Vienlaikus ir tēmas, kas ir faktos neapgāžamas, t.i., nesadomātas, un tās kļūst degošas ātrāk, nekā mēs domājam (“laiks skrien!”). Daži piemēri.

Klimata izmaiņas. Šī teksta ietvaros mēs varam nestrīdēties, vai tās ir cilvēku darbības vai kādu no šīs darbības neatkarīgu procesu izraisītas. Izmaiņas vienkārši ir un izpaudīsies arvien intensīvāk. Nedomāju, ka Latvija te daudz ko var ietekmēt, bet – mums vismaz ir jāgatavojas tam, ko klimata izmaiņas nesīs (gan labu, gan sliktu…) mūsu lauksaimniecībai, mežkopībai, jūras piekrastei, galu galā – būvniecībai (nepieciešamība pielāgot ēkas, teiksim, augstākai vidējai temperatūrai). Šie jautājumi nepavisam nav abstrakti.

Līdzīgi ir ar iedzīvotāju novecošanos. Arī tad, ja kādu iemeslu dēļ dzimstība Latvijā palielināsies, cilvēki mūsdienās objektīvi dzīvo ilgāk. Tas savukārt ļoti tieši ietekmē veselības aprūpi (parādās citi akcenti un vajadzības), izdevumus sociālajā jomā, un, ja vien mēs nevēlamies vecāko paaudzi (starp citu, arī sevi) iesprostot četrās sienās, tas nozīmē arī citus akcentus un vajadzības publiskajā vidē (pieejamība utt.). Neredzu iemeslu smīkņāt (“bagāts dara, kā grib…”) par, piemēram, meklējumiem Japānas mazumtirdzniecībā, mēģinot saprast, kā veikala (tikpat labi jebkuras sabiedriskas vietas) apmeklējumu padarīt šai arvien lielākajai sabiedrības daļai ērtāku. Tas nav jautājums par humānismu, augstsirdību, empātiju utt. – tas patiesībā ir ļoti pragmatisks jautājums par to, kā pēc desmit, divdesmit utt. gadiem dzīvos cilvēki, kuri šodien vēl par to nedomā, “jo līdz tam vēl vispār jānodzīvo”.

Tālāk. Ja kāds iedomājas, ka Latvijas atbilde globālajām migrācijas plūsmām mūžu mūžos varēs palikt “viņi tāpat aizbrauks uz Vāciju, Zviedriju utt.”, šis cilvēks smagi maldās.

Tāpat – riskējot iemantot reakcionāra statusu – man neliekas jēdzīgi likt vienādības zīmi starp “moderns”, “mūsdienīgs” un “neapšaubāmi labs”. Tomēr neatkarīgi no subjektīvās attieksmes tas, kā cilvēki iegūst informāciju, ko viņi vispār uzskata par informāciju, kā viņi saprot veiksmīgu, izdevušos dzīvi, būtiski mainās. Un tas ir nevis stāsts par daudz piesauktajiem sociālajiem tīkliem, bet par darba tirgu, izglītības sistēmu, pārspīlētu optimismu vai, tieši pretēji, lielāku atvērtību dažādu formu un nokrāsu, atvainojiet, “bullshit”. Runājot pavisam praktiski, turpinoties līdzšinējai politisko lēmumu pieņēmēju attieksmei pret zinātni un kultūru, 2025. gadā (improvizēju, protams) jūtama Latvijā dzīvojošo daļa savu veselību uzticēs šarlatāniem un pašreizējais, kā teiktu Hermanis Hese, feļetonisma laikmets liksies teju vai intelektuālisma ziedu laiki.

Mēs varam tādā garā turpināt (un es domāju, ka tā arī notiks), te nav ko šausmināties – vienkārši (lai gan nekā vienkārša te nav) tas nozīmē, ka pēc desmit gadiem mūsu sabiedrība būs citāda. Vai mēs, piemēram, saprotam, kāda būs sabiedrība, kurā vieni varēs atļauties arvien labākas cilvēka fizisko komfortu uzlabojošas tehnoloģijas, bet citiem tādas naudas nebūs? Respektīvi, noslāņošanās var būt neizbēgami saistīta ar veselības nozares politiskās vadības jēdzīgumu un nozarei atvēlēto naudas daudzumu – tas jau notiek valstīs ar krietni lielāku budžetu.

Mēs pārāk daudz problēmu atvairām kā mums nebūtiskas vai nu tāpēc, ka, mūsuprāt, tās ir aktuālas bagātākām nācijām, bet ne mums, vai tāpēc, ka mums, redz, paveicies ar ģeogrāfisko novietojumu. Sarunvalodā izsakoties, nekur mēs neliksimies – jau tuvāko desmit gadu laikā “viņu” problēmas kļūs arī par “mūsu”.

Varētu būt iebildums, ka šīm tēmām jāpaliek ekspertu, ne politiķu kompetencē. “Nu, ko politiķi saprot no tā?” Skaidrs, ka eksperta kompetence būs objektīvi lielāka, bet problēma ir tā, ka bez politiķu iesaistes arī nekas nenotiek. Klasisks piemērs ir pieminētās klimata izmaiņas, kur eksperti dimdina trauksmes zvanus un visus citus iespējamos instrumentus jau gadiem, bet, ja politiķi lielā mērā turpina modeli “par to domāsim rīt”, tad zinātnieki var kaut uz galvas stāvēt. No šī viedokļa priekšvēlēšanu periods varbūt tiešām nav tas labākais saturīgai sarunai par Latvijas nākamajiem, teiksim, trīsdesmit gadiem, tomēr tēmas ir jāuztur un jābrāķē tie politiķi, kas spēj kaut ko pateikt viena, divu gadu budžeta rāmjos. Ar frāzēm, ka “šis ir lielu izaicinājumu un strauju pārmaiņu laikmets”, ir par maz.

Avots: delfi.lv

Tev varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas