SPĒKA VIETA – LATVIJA

 

Saruna ar Nelliju Kleinbergu – 12. Saeimas deputāti, 13. Saeimas deputāta kandidāti

Katrs mēs nākam uz šīs Zemes ar kādu uzdevumu – misiju, kas mums dzīves laikā jāpaveic. Nellijas dzīvesceļš skaidrs un nepārprotams, kā Lielvārdes jostas raksti secīgi savijas un neļauj noslīdēt no mērķa. Pabijām četrās viņas spēka vietās Skrundā un visu mājupceļu līdz pat Rīgai smaidīju. Būs labi. Mums ir stipri cilvēki, kuriem zeme, saknes un debesis spēku dod. Uz tādiem var paļauties.

Nellija Kleinberga, kultūras cilvēks

Caur Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma dramatiskā kolektīva vadītājas specialitāti, uz J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas kultūrizglītības darba speciālista, svētku organizatora, režisora specialitāti un galā sociālo zinātņu maģistra grāds sabiedrības vadībā Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē.

Politiskās karjeras sākums neapzināts – kultūras dzīves vadītāja Skrundas novadā 20 gadu garumā ,pēc tam – departamenta vadītāja Kuldīgas Domē un mūžīgās atrunāšanās uz aicinājumiem tomēr pamēģināt – Nē! Politikā neiešu nekad!

Vecais triks ar – nekad nesaki nekad – nostrādāja.

1996. gadā Skrunda iegūst Latvijas jaunākās – 77. pilsētas statusu. Nellija Kleinberga sāk tajā savu politisko karjeru kā pašvaldības deputāte jau no 1989. gada. Pēc laika, 2005. gadā jau pilsētas padomes priekšsēdētāja, līdz pēc 9 gadiem un 9 mēnešiem, ieraugot 12. Saeimas vēlēšanu rezultātus saprot, ka dzīve ir radikāli mainījusies. Nellija ir ievēlēta!

Pašlaik Nellija Kleinberga ir Latvijas Reģionu apvienības Saeimas frakcijas priekšsēdētāja un politisko partiju apvienības “Latvijas Reģionu Apvienība” valdes priekšsēdētāja.

Katrs darbs cienījams

Ne dienu neesmu gājusi bērnudārzā. Jā, mani uzaudzināja omītes, vecāki un vide. Viena Omīte bija tāda kā smalkvāciete – iemācīja mani lasīt, rēķināt , Dieviņu lūgt. Tētis – divas reizes izsūtīts, invalīds, bet uzbūvēja mašīnu pats saviem spēkiem, lai ģimeni ekskursijās pa Latviju varētu izvadāt. Akordeonists. Mamma vienkārša, sirsnīga darba darītāja. Dzimtas mājas labais gariņš.

Vecāki man ļāva izvēlēties savu ceļu ,un es ķēros klāt. Sāku ar bērnudārzu Siguldas PMK un kā auklīte vasarā strādāju silītes grupiņā .Naudu pelnīju. Studiju dzīvei Rīgā.

Iespējas visiem tika dotas vienādas – strādāt un veidot savu nākotni. Ir viena lieta – darīt to pacietīgi, veidot karjeru, iet uz mērķi. Otra – izdarīt izvēli par labu kredītam un, kad to vairs nespēj atmaksāt, meklēt darbu ārpus Latvijas.

Esot politikā, kopā ar Latvijas Reģionu apvienību, ļoti asi nostājāmies pret ātro kredītu politiku, nolūkā nepieļaut to, ka cilvēki nonāk parādu jūgā.

Cilvēki un vērtības – naudas vietā

Arī tad , kad citiem tika dalītas tā saucamās “deputātu kvotas” , Skrundai tās vienmēr gāja garām, jo nebija partejiskas aizmugures. Bet vai tāpēc nolaist rokas un skumt? Nē, ar pašvaldības darbinieku komandu un iedzīvotāju līdzdalību tapa pulkstenis “Laika upe” pilsētas centrā, izgaismota baznīca, sakārtots pilskalns un beigu beigās – arī maģistrālais Rīga – Liepāja šosejas posms caur Skrundu, kuru pārņēmām, nosaucot par ielu un renovējām Eiropas labākajās tradīcijās.

Dižozoli izaug āderu krustpunktos. Tie cieši sakņojas tur, kur vislielākā pretestība. Nav nejaušība, kā Skrundā smejam – mūsu mērvienība ir “ozoliņi” ,kuri stādīti pie baznīcas gan pilsētas pirmajā gadskārtā, gan sadraudzībai ar Igaunijas Poldsamma pašvaldību, gan Ģenerāļu Kluba saietā.

Valsts atbalsts praktiski nebija nekādām jaunām radošām iecerēm pilsētas uzpošanai, iedzīvotāju priekam un atpūtai. Toties saņēmām ko stipri vērtīgāku – dāsnus un nesavtīgus cilvēkus .

Pulkstenim naudu savācām kapeiku pie kapeikas liekot vārda tiešajā nozīmē. Skrundenieki nesa savas sīknaudas, kas burkās un lādītēs sakrātas. Likām laukumā garumgaro kapeiku rindu un priecājāmies kā mazi bērni par naudas čūsku līkumu līkumiem.

Tak salikām un savācām vajadzīgo summu. Pavasarī , tāds kā nevienai pilsētai, bija gatavs pulkstenis! Tagad ir vēl viena vieta, kur Kurzemes ķoniņu tēli “Laika upē” atkal parādās. Cilvēki nāk, fotografējas piemiņai. Vairs neesam caurbraucams miests ceļā uz Liepāju, bet pilsēta, kur gribas piestāt.

Žēl, arodskolu neizdevās noturēt. Kādus galdus audzēkņi servēja – vēl šodien Somijā un daudzviet atceras. Neko darīt, tāda bija valsts griba.

Vienmēr esmu strādājusi darbus, kas man patīk…..arī politika

Var vai nevar tā – godīgi, patiesi, vienkārši. Ticu politikai. Izrādās – Var! Bet tas ir smagi. Ļoti smagi. Ne reizi vien rokas  nolaidušās, šķiet, spēki galā. Tad palīdz cilvēku uzmundrinājums, nesavtīga vēlme palīdzēt.

Tā, kā patreiz, gatavojoties jaunām vēlēšanām.

Mums nav politiskā saimnieka. Saeimā tāpēc esam paši – balsojam katrs pēc sirdsapziņas un dotajiem solījumiem savam vēlētājam.

Mēs nevienam neko neesam parādā. Labi, tāpēc nevaram atļauties dārgu reklāmas kampaņu, video, plakātus uz visiem stabiem, banerus soc tīklos. Strādājam kā  protam, saviem spēkiem un resursiem. Ar prieku pieņemam ikviena palīdzīgu roku, kura neprasa – “Kas man par to būs?”. Man patīk mans darbs, kuru šobrīd daru. Es ticu, ka politika var būt aizraujoša, godīga un caurspīdīga spēle, kuras noteikumi atbilst Latvijas iedzīvotāju vēlmēm – dzīvot savā zemē, nopelnīt iztiku ,būt drošiem par rītdienu.

Kad Rīgas akmeņi paliek par smagu

Cilvēkam jau nemaz tik daudz laimei nevajag. Jumtu virs galvas, kur pēc grūtas darba dienas atpūsties un vietu, kur sanākt visai ģimenei un mīļajiem svētku reizē, godos. Abas man ir Skrundā. Dzīvoklītis daudzdzīvokļu mājā un tēva māja, kurā saimnieko māsa un mamma.

Vēl man šeit ir četras spēka smelšanas vietas, kad Rīgas akmeņi enerģiju paņēmuši.

Pirmā. Skrundas muiža. Krāsmatu kaudzi nodevām izsolē 2006. gadā. To savā īpašumā ieguva Latvijas pilsoņi – Arnis un Ligita Šteinbergi. Tagad šeit ir sapņu un atpūtas vieta ikvienam. Visus savus viesus vedu tieši uz muižu. Skats, kas paveras no terases, cilvēki, kuri savu dzīvi ielikuši darbā  – pilnīgi viss aicina atgriezties te atkal un atkal.

Otrā un trešā – Skrundas sirdsvieta. Skatu laukums uz Ventas senleju, tiltu. Ģirta Burvja veidotie pirmo Skrundas kuršu ķoniņu – Ērmaņa Pilāta, Jakoba Sigitara, Santiķa un īpaši Veisena ozolkoka krēsli  pilskalnā.

Ceturtā spēka vieta – Skrundas baznīca. Te blakus arī dzimtas kapiņi – tētim un omītēm.

Lasu zīmes un zinu droši – eju pareizo ceļu. Man nolikto

Kuldīgas pilsētas svētkos ( 2006.) notiek pirmizrāde Valda Zilvera mūziklam ar Māra Čaklā tekstiem “Gadu durvis , Laiku vārti”. Niks Matvejevs ir hercoga Jēkaba lomā, sākas negaiss. Tāds negaiss, kādu Kurzeme nav piedzīvojuši izsenis. Neviena dekorācija nesasniedza to efektu, ko pirms negaisa vēja brāzmas, nolokot kokus teju līdz zemei, zibens šķēlieni nokaitētās debesmalā virs Ventas rumbas, pērkona grāvieni tuvu un tālumā. Pilskalns vārījās kā elles katls. Neatceros, ko tobrīd es, kā mūzikla idejas autore domāju, bet skaidri zināju vienu – pārmaiņu laiks ir klāt. Dabasmātes balsi dzird pat kurlais.

Personības attīstības centra seminārs. Trešā – pēdējā diena. Stāvu gaismas aplī un man jādod solījums nākotnei. Saku :”Es atgriezīšos Skrundā un vadīšu šo pilsētu”.

Tieši pēc diviem gadiem, es atgriezos un pieņemu Skrundas pilsētas mēra amatu. Un ne tikai. Kļuvu arī par visu Latvijas pilsētu – biedrības “Latvijas Pilsētu savienība” vadītāju – neplānoti, negaidīti, bet ne nejauši.

Jo nav nejaušību. Ir tikai likumsakarības. Katram sava ceļa gājējam.

Ar Nelliju Kleinbergu sarunājās Liesma Kalve

Foto: Liesma Kalve

Reklāmu apmaksā Latvijas Reģionu apvienība.

 

Tev varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populāras ziņas